Apraksts

Mercedes-Benz 250SE

Jau kopš 1957. gada Bela Barenyi vadībā Daimler –Benz strādāja pie jauna modeļa izstrādes, kam vajadzēja aizvietot tolaik ražošanā esošos Pontonus paaugstinot pasažieru drošību un komfortu. Šajā laikā modi pasaules autobūvē noteica Ziemeļamerika, kas bija aizrāvusies ar „astesspuru” radīšanu, un no šodienas dizaina viedokļa, šā laikmeta amerikāņu mašīnas tiek uzskatītas gan par augstās mākslas priekšmetiem, gan bezgaumības paraugiem. Mercedes-Benz W111 dizains savā vāciskajā stingrībā ir krietni atturīgāks nekā ASV autobūvētāju gaisīgie darinājumi, taču laikmeta modes tendences šajā modelī ir ievērotas un tas deva iesauku visai modeļu gammai, kur atkarībā no okeāna krasta to iesauca par “heckflosse”, “fintail” vai ”finback”.

Neskatoties uz to, ka šasija principiāli neatšķīrās no Pontona, šis modelis vizuāli būtiski atšķīrās no priekšgājēja – moderna dizaina virsbūve, vertikāli novietoti galvenie lukturi un, protams, „astesspuras”. Bez tam pirmo reizi autobūves vēsturē sērijveida vieglās automašīnās virsbūvē tika apzināti projektētas deformācijas zonas, kas izkliedē enerģiju sadursmes gadījumā, tādējādi paaugstinot pasažieru drošību, tika arī paredzētas drošības jostas un priekšējie riteņi jau tika aprīkoti ar progresīvajām disku bremzēm. Pasažieru salons kļuva plašāks, vadības panelis un arī stūre tika aprīkoti ar mīkstu polsterējumu. Redzamības uzlabošanai stiklotais laukums palielinājās par 35%. W111 sedanu modeļi 220b, 220Sb un 220SEb (simbols „b”, ko izmantoja, lai atšķirtu no iepriekšējo tipu modeļiem, nekad netika izmantots ārējās reklāmas materiālos) aizvietoja ražošanā W128 un W180 Pontonu modeļus.

Līdz pat 1961. gadam turpinājās darbs pie visas Pontonu modeļu gammas aizvietošanas ar jaunās paaudzes modeļiem – arī divdurvju kupejām un kabrioletiem, kuru dizains jaunā dizainera Paul Bracq vadībā kļuva vēl konservatīvāks. Tas izpaudās “spuru” samazinājumā un par iemeslu šādam risinājumam kalpoja arī Amerikas publikas jūtamais intereses zudums par šādām automobiļu dekorācijām, un pat Caddillac pamazām sāka no tām atteikties. Šajā pat laikā tika ieviests arī prestižais modelis 300SE uz W112 šasijas, kas atšķirībā no W111 tika aprīkots ar pneimoatsperojumu un 3 litru dzinēju. 1962. gadā ražošanā nonāca arī W110 „kleinflose” – lētāka šasija ar 4 cilindru dzinēju, uz kuras veidotais modelis 190, tika ražots tikai kā sedans.

Kārtējā modeļu gammas modernizācija notika 1965 gadā – sedanu modeļus pārcēla uz jaunajām W108/W109 šasijām. Divdurvju modeļus turpināja ražot uz iepriekšējām W11/W112 šasijām, bet uzstādīja jauno M129 dzinēja modeli. Vizuāli 250SE atšķīrās no priekšgājēja galvenokārt ar 14 collu riteņiem, kas bija nepieciešami no W108 aizgūtā aizmugures tilta ar disku bremzēm uzstādīšanai.

1967. gada novembrī 250SE ražošanā nomaina jaudīgākais 280SE, kurš vizuāli maz atšķiras no priekšgājēja, tomēr tā dzinējs bija tehniski ievērojami pārāks par 50-to gadu modeļa M189 jaudas agregātu, ko izmantoja uz 300SE un W112 tiek noņemts no ražošanas. Ar šo periodu ražošanā paliek viens kupejas un kabrioleta modelis.

Pēdējā šīs modeļu gammas modernizācija notika 1969. gadā – modelim 280SE 3.5 tika izmantots jaunais V8 dzinējs M116. Lai ievietotu zem pārsega ievērojamo izmēru agregātu nācās paplašināt motora radiatora resti un izmainīt buferu formu. Šīs izmaiņas tika pārnestas arī uz 280SE modeļiem. Kad 1971. gadā tika pārtraukta divdurvju W111 ražošana, kabriolets gandrīz uz 20 gadiem izzuda Mercedes-Benz modeļu gammā – tas atdzima tikai 1992 gadā ar Mercedes-Benz A124 modeli

W111/W112 kupejas un kabrioleti ir spilgti sava laikmeta autobūves vēstures paraugi, ko kolekcionāri ir īpaši iecienījuši pateicoties to respektablajam izskatam, komforta līmenim un gaitas īpašībām.